Dzīve kā džungļi.
Mēs visi esam tikai cilvēki... Un kļūdīties ir tikai cilvēcīgi... Mēs pieļaujam tik daudz kļūdu, mums ir tik daudz problēmu. ka bieži zūd iedvesma, cerība un mērķi... Un kāds mums visu laiku saka: nepadodies, ej uz priekšu, Tu vari!!!! Šī tik klusā balstiņa mūsos iekšā dziļi, dziļi paslēpusies, ka grūti to vispār dzirdēt... Un katram šī klusā balstiņa ir tikai viņa, nevienam citam neskanēs tieši tādi paši vārdi, kā tikai katram pašam... Mēs esam tik oriģināli, ārēji līdzīgi, bet dvēsele katram sava. Un bieži mēs brīnamies, kāpēc mūs neviens nesaprot, kāpēc citi dara savādāk, mēs vēl savādāk... Protams, otra tāda kā es, Tu, citi cilvēki neatradīsies nekur un nekad... Mēs esam indivīdi, sabiedriskas būtnes, bet nekad nevajag gaidīt, lai kāds mūs pilnībā saprot, jo tas vienkārši nav iespējams. Mums ir katram sava dvēsele, katram savi uzskati un pērliecība. Tad kāpēc mēs savus uzskatus uzspiežam citiem? Cerībā, ka kāds tomēr mūs sapratīs? Tā ir tikai sevis mānīšana. Neviens mūs pilnībā neizpratīs. Katrs cilvēks ir kā vientuļa sala, kur citu nav, mēs savējādā ziņā esam vientuļnieki, tikai izliekamies par sbiedriskām būtnēm. Uzliekam sev tā dēvētās maskas, kādi mēs vēlētos būt, lai citi redzētu. Bet to, kas mūsos sēž iekšā, neredz neviens un, iespējams, arī nemas nenojauš. Iespējams, mēs nemaz nevēlamies redzēt citu dvēseles, nevēlamies, lai redzētu mūsu dvēseli, patieso būtību... Slēpjamies, maskējamies, baidoties, ka kāds tomēr mūs atšifrēs. Bet kādēļ mums baidīties, radot ap sevi tādu kā mūri? Pašaizsardzība? Iespējams, ka jā... Mēs visi baidamies, ka tik mums ko nenodara, ka tikai mūs nesāpina... Bet no tā neizpalikt. Dzīve ir nežēlīga un skarba. Te neviens netiek saudzēts un izdzīvo tikai paši spēcīgākie un viltīgākie... Ikdiena ir vienkārši mežonīgi džungļi... Neviens netiek šķirots... Un pārmest kaut ko kādam nevaram, ja pat saprast citus nevaram... Varam tikai mēģināt nedaudz izprast, bet arī ne vienmēr un ne līdz pēdējam sīkumam... Tad kādēļ mēs vispār cenšamies izprast?Tā itkā skrietu ar galvu sienā.... Bezjēdzīgi... Un vienīgi šī mūsu nekad neizsīkstošā cerība, mērķi un vēlmes mūs dzen uz priekšu... Iekļauties starp pārējiem, izdzīvot...Mēs vienmēr esam bijuši un paliksim neizsīkstoši... Mūs vienmēr cels spārnos mūsu pašu sapņi, lai vienmēr būtu labāk, un vēl labāk... Mēs nekad neapstāsimies, mums ir jāiet uz priekšu, neraugoties ne uz ko... Vienkārši par spīti visiem pārējiem. Mums vienkārši ir jāizdzīvo šajos džungļos... |
